Atklāsme pie brokastu galda
Alise Tīfentāle

“Viss būs labi!” (Everything will be fine!) skan apsolījums Romāna Korovina fotosērijā “Dārzs pie jūras” (Garden at the Sea, 2005–2007). Tas uzrakstīts kā veltījums uz tortes kārbas, kas tiek pasniegta uz bezcerīga būvlaukuma fona. Tieši šo sēriju, kura bija skatāma Latvijas mūsdienu fotogrāfijas izstādē “Privāts” Maskavā (2008, laikmetīgās mākslas centrā Winzavod), mākslas kritiķi nodēvēja par “mūsdienu Latvijas alegoriju”. Lai nu kā, bet šādas trāpīgas un precīzas piezīmes par šodienas cilvēka saspringto eksistenciālo situāciju ir tas, kas veido Romāna māksliniecisko rokrakstu. Jāpiebilst, ka Romāns Korovins ir viens no režisoriem studijā Vilks Studio, kas veido mūzikas videoklipus un reklāmas. Starp daudz ko citu Romāns ir režisējis Krievijas kulta grupas “Mumij Troll” (Мумий Тролль) videoklipus dziesmām “Dobroje utro, planeta!” (Доброе утро, Планета! 2003) un “Medvedica” (Медведица, 2003). “Dobroje utro” klipā solistu atriebīgi iepļaukā daiļas jaunkundzes, bet tieši “Medvedica” savulaik kļuva par klipu, par kuru cilvēki viens otram jautāja – vai redzēji? Parodijas vai pat groteskas žanrā uzņemtajā klipā kariķētas pornogrāfiskas situācijas izspēlē par gurķi un rozā lācīti pārģērbti aktieri, un savā ziņā šo produktu var uzskatīt par Romāna Korovina autordarbu, kam piemīt tās pašas iezīmes, kas raksturīgas viņa mākslai. Bet – par visu pēc kārtas.

Transcendence, kas maskējas par joku

Kāds fotogrāfs, redzējis Romāna Korovina darbus izstādē “Medijs ir vēstījums? Latvijas mūsdienu fotogrāfija” (Andrejsalā, no 2008. gada 28. augusta līdz 28. septembrim), visai aizvainotā tonī izteicās, ka šīs jau nav nekādas fotogrāfijas, ka autoram vajadzētu zīmēt vai gleznot, nevis fotografēt. Replikā skaidri jūtama profesionāļa greizsirdība uz savu amatu, bet tajā pašā laikā šī saruna palīdz formulēt Romāna mākslinieciskās darbības specifiku laikmetīgās mākslas kontekstā. Romāns Korovins pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā ir izmēģinājis un pārbaudījis dažādus izteiksmes līdzekļus un galu galā ir atradis tos, kas, viņaprāt, vistiešāk un visefektīvāk ļauj materializēt idejas. Kas tad ir mūsu laikmeta – 20. un 21. gs. mijas – paradigma? Par to vaiga sviedros nopūlas spriest mākslas zinātnieki, kultūras teorētiķi, antropologi u.c., bet Romāns pa to laiku ar veiklu roku ieskicē savu versiju – ātrums, vieglums, fragmentārisms, šķietama virspusējība uz patērnieciskuma un egoisma fona, tajā pašā laikā – spēcīga eksistenciāla apziņa par cilvēka pozīciju pasaulē, kas maskējas par joku. Fotogrāfijas, videodarbi, ar roku pierakstītas piezīmes un zīmējumi – visātrākais veids, kā materializēt acumirklīgu atklāsmi. Šķietamais vieglums – fotogrāfiska attēla kā mākslas objekta noliegums, pilnīgi pretēji fotomākslas (fine art photography) vai dokumentālās fotogrāfijas priekšstatiem par to, kādām formālām kvalitātēm būtu jāpiemīt attēlam, lai tas būtu skatītāja uzmanības cienīgs. Šajā gadījumā foto ir vienkārši domas materializēšanas līdzeklis, un viss. Atsevišķiem attēliem vai objektiem Romāna Korovina darbu izstādē nav noteicošas nozīmes, vēstījumu veido to kombinācija – attēlu salikums noteiktā secībā kā komiksā vai videoklipa kadru plānā (storyboard), reālā priekšmeta negaidīta līdzdalība divdimensionālo tēlu parādē un sižeta līnijas turpinājums videodarbā. Romāna video formāli ir kā home video, ar amatierkameru uzņemti fragmenti bez īpašiem montāžas vai pēcapstrādes trikiem. Doma, kas materializēta laikā un telpā, maksimāli cenšoties saglabāt tās autentiskumu – savā ziņā Romāna darba stilu varētu salīdzināt ar impresionistisku plenēra glezniecību, vienīgi uzdevumi un mērķi atšķiras. Impresionisti gribēja acumirkļa “atmosfēru”, Romāns Korovins grib acumirkļa transcendenci. Impresionisti strādāja ar materiālu un formu, Korovins strādā ar netveramo – kā gan var iztulkot valodā vai vizuālos tēlos to, ko esi apjautis? Romāns to mēģina darīt, izmantojot vizuālas asprātības un reizēm huligānisku humoru, līdzības, parodiju, vienā acumirklī pārejot no bezrūpīgas smīkņāšanas un dīkdienīgas paštīksmes uz absolūti tiešu un skaudru iznīcības apziņu. Romāns savos darbos necenšas izlikties par mākslinieku – pravieti, simbolisku sludinātāju vai moralizējošu tēvoci – šķietami viegli un it kā pa jokam tapušie darbi nekritizē mediju realitāti, reklāmas industriju vai politiski ekonomisko situāciju. Tie vispār neko nekritizē. Tie pēta mūsdienu cilvēka dabu – no kā tad sastāv šis urbānais, efektīvi funkcionējošais, izglītotais un reizēm pašreflektējošais Radības kronis?

Romāna Korovina “izšķirošie mirkļi”

Pārfrāzējot Hannas Ārentes 1963. gadā pausto vienkāršo patiesību, ka ļaunums ir banāls, Romāns Korovins savos darbos materializē domu, ka pat visnopietnākie, cilvēkam visbūtiskākie jautājumi savā būtībā ir banāli un tie manifestējas ne tikai monumentālās simfonijās un grandiozos objektos, bet arī vissīkākajos un vissadzīviskākajos priekšmetos un situācijās. Pieņemot esošo situāciju un ikdienas dzīves apstākļus (galu galā Romāns ir ne tikai mākslinieks, bet arī algota darba darītājs un apzinīgs ģimenes cilvēks), Romāns padara par mākslas materiālu un izejvielu pilnīgi jebko, ko vien dzīve piespēlē. Piemēram, laukos uz automašīnas vējstikla nokļuvis gliemezis pēkšņi kļūst par “Ātruma karali” un galvu reibinošā ātrumā traucas pa šoseju 80. gadu rokmūzikas pavadībā (video King of Speed). Piemēram, sviestmaizes ar sieru un desu uz šķīvja tikpat pēkšņi reprezentē abstraktu krāstoņu pāreju (darbs Gradient). Zvirbuļu pulciņš pēc intensīvas graudu un sēkliņu knābāšanas pļaviņā “izaug” par baložu pulciņu (fotogrāmatā “Dārzs pie jūras”, 2005–2007). Tēta ēna uz asfalta blakus bērna ratiņiem pārvēršas sargājoša Betmena (vai varbūt kāda draudīga monstra?) siluetā (fotogrāmatā “Maksā pusi un bēdz”, 2005). Mauriņa pļaušana dārzā un plunčāšanās piemājas baseinā tiek izspēlēta kā vesela drāma (videodarbs “Diena Mangaļos”, 2007). Un tā tālāk. Runājot par savu darbu izejmateriāla sadzīvisko un ikdienišķo raksturu, pats mākslinieks atsaucas uz itāļu gleznotāju Džordžo Morandi (Morandi, 1890–1964), kurš visu radošo mūžu veltījis būtībā vienas un tās pašas klusās dabas gleznieciskajiem pētījumiem. “Vismīļākās vietas, kur esmu uzņēmis 70 – 80% fotogrāfiju, ir Mežaparks un Mangaļi. Tas ir tāpat kā Morandi – trīs pudelītes un fons, un tu vari darīt, ko vien vēlies. Man ir divi krūmi, ar kuriem varu parunāties,” intervijā teicis Romāns Korovins (Vikuļina J. Nav nekādas fotogrāfijas – ir mākslinieks// Foto Kvartāls, Nr. 2(6), 2007. – 26. lpp.).

Māksliniekam tāpēc arī nerodas vajadzība pēc dārgiem materiāliem un tehniskā aprīkojuma, pietiek ieraudzīt un saglabāt (vienalga – uzskicējot ar flomāsteru, nofotografējot vai nofilmējot ar videokameru). Šie darbi nepretendē būt par stājmākslas (fine art) objektiem, tie nemēģina pārsteigt ar izsmalcinātu tonalitāti fotogrāfijā vai kinematogrāfiskas kvalitātes attēlu videodarbos. Mākslinieks ir nepacietīgs, tāpēc tehnoloģijas tiek izmantotas, lai pēc iespējas ātrāk fiksētu, hmm, var teikt, ka savā ziņā “izšķirošo mirkli” (decisive moment), kam gan šajā gadījumā jāpiešķir pavisam cits saturs, nekā to 1952. gadā definēja viens no dokumentālās fotogrāfijas patriarhiem Anrī Kartjē-Bresons. Pieminēt Kartjē-Bresona terminu šajā gadījumā kādam varbūt šķiet ķecerīgi un nepiemēroti, jo Romāns Korovins nav fotodokumentālists, bet jāpatur prātā, ka “izšķirošais mirklis” nebūt nav Kartjē-Bresona izgudrojums – tiesa, viņš to ieviesis mūsdienu fotogrāfijas diskursā, bet pašu ideju aizguvis no 17. gs. franču rakstnieka un diplomāta kardināla de Reca (Žans Fransuā Pols de Gondi, 1613–1679) memuāros atrastās frāzes: “Nav šajā pasaulē nekā tāda, kam nebūtu sava izšķirošā mirkļa.” Cauri gadsimtiem ceļojošā ideja par to, ka laiks nebūt nav viendabīgs, neizteiksmīgs faktu plūdums un ka it visam šajā pasaulē iespējami atsevišķi atklāsmes, apskaidrības vai uzplaiksnījuma mirkļi, zināmā mērā paskaidro arī Romāna Korovina metodi – ieraudzīt un saglabāt to paralēlo un paradoksālo vēstījumu, kas uz acumirkli izlauzies no ikdienišķu lietu citādi tik garlaicīgās un nemanāmās eksistences. Zināmas asociācijas var rasties ar šveiciešu mākslinieku Pētera Fišli (Fischli) un Dāvida Veisa (Weiss) 20. gs. 80. gadu fotogrāfiju sēriju “Klusa pēcpusdiena” (Stiller Nachmittag, 1984–1985). Tomēr Romāna Korovina pēcpusdiena ir daudz klusāka par šveiciešu mākslinieku fotografētajām absurdajām instalācijām no mēbelēm, pārtikas un sadzīves priekšmetiem – Fišli un Veiss atbrīvo priekšmetu potenciālo enerģiju un uzskatāmi demonstrē pasaules neizbēgamo virzību uz haosu un sabrukumu, bet Romāns minimāli iejaucas lietu kārtībā. Haoss, sabrukums, iznīcība, posts, destrukcija, nenovēršamas bojāejas solījums it visam dzīvajam pats izlaužas no lietām (kā Martinam Heidegeram – “radīšana ir raisīšana uz āru”), un Romāns to ierauga. Vai mums ir kāda alternatīva? Ticīgie un taisnie nonāks debesīs un līksmos mūžīgi, bet ko darīsim mēs, kas noticējām zinātnei, saprātam, racionālajam – biznesa plānam, tehnoloģijām, informācijai un globālai komunikācijai? Ziema – vasara, ziema – vasara – nāve. Un viss.

Dzīvības un nāves banalitāte

Monotonais attēlu kārtojums fotogrāmatā un izstādē, tumšā tonalitāte un reizēm melanholiskā noskaņa nebūt netraucē Romānam kārtīgi sasmīdināt skatītāju. Viss var būt smieklīgs. Ikdienas pastaigu maršruts memoriālajā parkā “Lielie kapi”, skats pa darbnīcas logu, rotaļas ar dēlu un augstceltnes atspīdums ūdenī. Bet tikpat labi varētu teikt, ka nekā smieklīga šajā paradoksu dienasgrāmatā nav. “Lielajos kapos” atrodamie savu laikmetu pārdzīvojušie pieminekļi – paradoksālā kārtā tie nevēsta neko cēlu, monumentālu un skaistu kā, piemēram, piramīdas Gizā vai Kārļa Zāles Brāļu kapu memoriāls. Tie maisās pa kājām kā spokains anahronisms tur, kur cilvēki dodas veselīgās pastaigās ar bērniem un suņiem. (Vēl viens paradokss – vai var būt labāka vieta par kapsētu, kur stiprināt veselību un ilūziju par savu nemirstību? Dzīvie nežēlīgi un netaktiski apliecina savu vitalitāti uz aizgājušo un aizmirsto fona.) Kā saka pats mākslinieks: ““Projekts “Ziema – vasara, ziema – vasara – nāve” ir par pieaugušo un bērnu bailēm un bailītēm, par visai neskaidro priekšstatu par “tumšajiem spēkiem”, par maģisku zīmju un simbolu stereotipiskajām interpretācijām. Dzīvības un nāves mistiskais noslēpums savā zemes atspoguļojumā iegūst sadzīvisku raksturu. Katrs priekšmets zināmā apgaismojumā var kļūt baiss un biedējošs. Atliek tikai noskaņot savu apziņu un ieiet maģisko priekšmetu un ēnu pasaulē. Tam visam gribēju piešķirt pašdarbniecisku (home-made) raksturu, visa mana “mistika” ir baltiem diegiem šūta, reizēm neveikla, reizēm smieklīga un bērnišķīgi naiva, bet tad pēkšņi kļūst baisi... u-u-ū.” Leģitimējot jebkura vērtējuma relativitāti, nošķirt smieklīgo no baisā nemaz nav iespējams. Viss atkarīgs no skatītāja uztveres. Romāna darbi nebūt nav depresīvi, viņš aicina skatīties uz “gaišo pusi”. Gatavojoties izstādei “Ziema – vasara, ziema – vasara – nāve”, Romāns iedeva man kabatas formāta grāmatiņu – norvēģu rakstnieka Ērlenna Lū (Loe, 1969) “Naivi. Super” (1996, latviešu tulkojumu 2006. gadā izdevis apgāds Norden AB). Grāmatas varonis ir visai apātisks jauns vīrietis, kurš “ļaujas dzīves plūdumam” un it nemaz negrib piepūlēties, lai kļūtu par labāku cilvēku. Vienīgais, ko viņš ir ar mieru darīt lietas labā, ir sarunāties ar kādu svešu bērnu, rotaļāties ar koka āmuriņu un bibliotēkas datortīklā meklēt grāmatas, kuru nosaukumi satur rupjības. (Kritiķi salīdzināja “Naivi. Super” ar Džeroma Deivida Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā” (1951), kas gan daudz smalkāk atklāj nepieaugušā cilvēka bailes un dusmas par visu to, kas pastāv un darbojas neatkarīgi no viņa paša bērnišķīgajiem priekšstatiem par to, kā būtu jābūt.) “Naivi. Super” mani kaitināja, un galvenais varonis ar savu bezspēcību un iedomīgo pasivitāti tikai izraisīja svētu sašutumu. Apzināts naivums un izkopta vientiesība, kas robežojas jau ar svētā Augustīna minēto “visa labā neesamību”. Bet, par laimi, Romāna darbos nav nekā no šīs pārgudrās cietēja un “mūžam nesaprastā” lomas. Tomēr “Naivi. Super” var palīdzēt iejusties Romāna Korovina mākslas tēlos – vismaz laika izjūtas ziņā. Priekšstats par laiku ir tas, kas mūs sašķiro – spriedzes un sasprindzinājuma laikmetā izdzīvos tas, kurš atļausies vismaz kādu mirkli nepiepildīt ar sīkmanīgu rosību. Uz šādu atziņu uzvedina laika dimensija Romāna darbos – gan meditatīvo fotopiezīmju nesteidzīgais ritms, gan videodarbi (piemēram, epizode darbā “Diena Mangaļos”, kur videokamera iejūtas milzu kamenes lomā, kas saelpojas reibinošu nektāru un aizmieg turpat ziedā). Kā cilvēcīgi pārdzīvot sasprindzinājuma laikmetu – tieši par to, manuprāt, arī ir Romāna Korovina darbi.

Alise Tīfentāle – mākslas kritiķe, žurnāla “Foto Kvartāls” galvenā redaktore.